1Rīta agrumā virspriesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visu sinedriju apspriedās un, Jēzu sasējuši, aizveda un nodeva to Pilātam. 2Pilāts viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus tam atbildēja: “Tu to saki.” 3Bet virspriesteri pret viņu cēla daudz apsūdzību. 4Pilāts viņam jautāja tālāk: “Tu neko neatbildēsi? Redzi, cik daudz lietās viņi tevi apsūdz.” 5Bet Jēzus vairs neko neatbildēja, tā ka Pilāts brīnījās.
6Svētkos viņš mēdza viņiem atlaist vienu cietumnieku – to, kuru tie prasīja. 7Tur bija kāds cietumnieks, vārdā Baraba, kas bija sagūstīts reizē ar citiem, kuri dumpja laikā bija kādu noslepkavojuši. 8Un ļaužu pūlis devās augšup un lūdza, lai viņš rīkojas tā, kā bija darījis jau agrāk. 9Bet Pilāts tiem teica: “Vai jūs gribat, lai atlaižu jums jūdu Ķēniņu?” 10Jo viņš zināja, ka virspriesteri bija nodevuši viņu tam aiz skaudības. 11Bet virspriesteri bija sakūdījuši ļaužu pūli, lai labāk tiem atlaiž Barabu. 12Tad Pilāts atkal vērsās pie tiem un jautāja: “Ko lai es daru ar jūdu Ķēniņu?” 13Tie sāka kliegt: “Sit viņu krustā!” 14Bet Pilāts tiem jautāja: “Ko tad sliktu viņš ir izdarījis?” Bet tie kliedza vēl stiprāk: “Sit viņu krustā!” 15Pilāts, gribēdams ļaužu pūlim iztapt, atlaida tiem Barabu, bet Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā.
16Kareivji ieveda viņu pārvaldnieka pils pagalmā un sasauca visu vienību. 17Tie ieģērba viņu purpurā un, nopinuši ērkšķu vainagu, uzlika viņam to galvā. 18Un tie ņēmās viņu sveicināt: “Esi sveiks, jūdu Ķēniņ!” 19Tie sita ar niedri viņam pa galvu, apspļaudīja viņu un, ceļos nokrituši, viņu pielūdza. 20Un, kad tie bija par viņu izņirgājušies, tie viņam novilka purpura apmetni un apvilka viņa paša drēbes. Tad tie izveda viņu, lai sistu krustā.
21 Viņa krustu tie lika nest kādam kirēnietim Sīmanim, Aleksandra un Rūfa tēvam, kas gāja garām, nākdams no lauka. 22Un tie veda viņu uz Golgātu, tulkojumā: Galvaskausa vieta, 23un tie deva viņam vīnu ar mirrēm, bet viņš neņēma. 24Un tie sita viņu krustā un sadalīja viņa drēbes, mezdami par tām kauliņus, kas ko dabūs. 25Bija trešā stunda, kad viņu sita krustā. 26Uzraksts par viņa vainu bija: jūdu Ķēniņš. 27Un līdz ar viņu sita krustā divus laupītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. 29Tie, kas gāja garām, zaimoja viņu, grozīja galvu un teica: “Āā, tempļa nojaucējs un uzcēlējs trijās dienās! 30Glāb nu sevi pats un kāp no krusta zemē!” 31Tāpat arī virspriesteri un rakstu mācītāji ņirgājās par viņu, viens otram sacīdami: “Citus viņš glāba, sevi pašu izglābt viņš nevar. 32Lai Kristus, Israēla ķēniņš, kāpj nu zemē no krusta, ka redzam un ticam!” Un arī tie, kas bija krustā sisti kopā ar viņu, zaimoja viņu.
33Kad pienāca sestā stunda, tumsa pārklāja zemi līdz devītai stundai. 34Un devītā stundā Jēzus sauca skaļā balsī: “Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” – tulkojumā: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!” 35Daži no tiem, kas tur stāvēja klāt, to dzirdēdami, sacīja: “Redzi, šis sauc Eliju!” 36Tad kāds pieskrēja un iemērca sūkli etiķī; uzspraudis to niedres galā, tas sniedza viņam padzerties un teica: “Pagaidiet, redzēsim, vai Elija nāks viņu noņemt.” 37Bet Jēzus skaļi iekliedzās un nomira. 38Un tempļa priekškars tika pārplēsts divās daļās no augšas līdz pat apakšai. 39Centurions, kas stāvēja viņam pretī, redzēdams, ka viņš, tā saukdams, bija miris, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva dēls!” 40Arī kādas sievietes skatījās no tālienes. Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba jaunākā un Joses māte, un Salome – 41tās, kuras viņam sekoja un kalpoja, kad viņš bija Galilejā, un vēl daudzas citas, kas viņam bija atnākušas līdzi uz Jeruzālemi.
42Un pievakarē, jo bija sagatavošanas diena, tas ir, priekšsabats, 43Jāzeps no Arimatejas, cienījams sinedrija loceklis, kas arī pats gaidīja Dieva valstību, uzdrošinājās ieiet pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. 44Bet Pilāts izbrīnījās, ka viņš jau ir miris. Pasaucis centurionu, viņš tam jautāja: “Vai viņš jau nomira?” 45Un, saņēmis ziņu no centuriona, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas. 46Un tas, nopircis smalku linu audeklu, Jēzu nocēla un ietina audeklā, un ielika viņu kapā, kas bija izcirsts klintī, un kapa ieejai aizvēla priekšā akmeni. 47Bet Marija Magdalēna un Marija, Joses māte, skatījās, kur viņš tika nolikts.