1Tanīs dienās, kad atkal liels ļaužu pūlis pulcējās un tiem nebija ko ēst, Jēzus pieaicināja savus mācekļus un tiem sacīja: 2“Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst. 3Un, ja es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, viņi ceļā novārgs, jo daži ir nākuši no tālienes.” 4Uz to viņa mācekļi sacīja: “Kas šeit tuksnesī šos ar maizi var pabarot?” 5Bet viņš tiem jautāja: “Cik maizes jums ir?” Un tie atbildēja: “Septiņas.” 6Tad viņš lika ļaužu pūlim apsēsties zemē. Un, paņēmis šīs septiņas maizes, viņš pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, lai viņi tās pasniegtu, un viņi pasniedza tās ļaudīm. 7Un vēl viņiem bija arī nedaudz zivtiņu, un, Dievu slavējis, viņš lika tās izdalīt. 8Un viņi paēda un pieēdās, un tie salasīja ar pārpalikušajiem maizes gabaliem septiņus lielus grozus. 9Paēdušo bija ap četri tūkstoši. Un viņš tos atlaida. 10Tūlīt iekāpis laivā, viņš ar saviem mācekļiem pārcēlās uz Dalmanutas apvidu.
11 Tad pie viņa nāca farizeji un sāka ar viņu strīdēties, un izaicinādami prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. 12Viņš dziļi nopūtās un sacīja: “Kādēļ šī paaudze meklē zīmi? Patiesi es jums saku: šai paaudzei nekāda zīme netiks dota.” 13Un, tos atstājis, viņš atkal iekāpa laivā un cēlās pāri uz otru malu.
14Bet tie bija aizmirsuši paņemt līdzi maizi, vairāk viņiem nebija kā tikai viena maize laivā. 15Un viņš tiem piekodināja: “Pielūkojiet, sargieties no farizeju rauga un Hēroda rauga!” 16Un tie pārrunāja savā starpā, ka tiem nav maizes. 17To nopratis, Jēzus tiem sacīja: “Kādēļ jūs spriežat par to, ka jums nav maizes? Vai tad jūs vēl neaptverat un nesaprotat? Vai jums sirds vēl ir nocietināta? 18Jums ir acis, bet jūs neredzat? Jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Vai jūs neatceraties, 19kad es tās piecas maizes pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar maizes gabaliem jūs pielasījāt?” Tie viņam saka: “Divpadsmit.” 20“Un, kad tās septiņas – četriem tūkstošiem, cik pilnu grozu ar maizes gabaliem jūs pielasījāt?” Un tie viņam atbildēja: “Septiņus.” 21Un viņš tiem jautāja: “Vai jūs vēl nesaprotat?”
22Tad viņi nāca Bētsaīdā. Pie viņa atveda kādu aklo un lūdza viņu, lai viņš tam pieskaras. 23Paņēmis aklo pie rokas, viņš izveda to no ciema un, spļāvis viņa acīs, uzlika tām rokas un jautāja: “Vai tu ko redzi?” 24Un, acis pavēris, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam.” 25Tad viņš atkal uzlika rokas tā acīm, un viņa acis atvērās, un viņš kļuva vesels un redzēja visu skaidri. 26Tad viņš to sūtīja uz mājām, sacīdams: “Neieej pat ciemā.”
27Jēzus ar saviem mācekļiem gāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem. Un ceļā viņš mācekļus izjautāja: “Ko ļaudis runā par mani? Kas es esmu?” 28Un tie atbildēja: “Jānis Kristītājs, un citi: Elija, un citi: viens no praviešiem.” 29Un viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus.” 30Viņš tiem stingri piekodināja nevienam par viņu nestāstīt.
31Un viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties. 32Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt. 33Bet viņš pagriezās, uzlūkoja savus mācekļus un, Pēteri apsaukdams, sacīja: “Atkāpies no manis, sātan! Tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta!” 34Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man! 35Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. 36Ko gan iegūst cilvēks, kas iemanto visu pasauli, bet zaudē savu dzīvību? 37Un ko cilvēks var dot kā samaksu par savu dvēseli? 38Kas manis un manu vārdu dēļ būs kaunējies šajā laulības pārkāpēju un grēcinieku paaudzē, tā dēļ arī Cilvēka dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.”